Visus dzīves periodus atceros saistībā ar kādu mājas mīluli. Neviens uz ielas sastaptais man nebija vienaldzīgs. Atceros tumšās acis klaiņojošam sunītim, ko nosaucu par Suju, un kura ieradās katru dienu pēc barības vienā noteiktā laikā, kad mani vecāki nebija mājās. Kādu dienu Suja neieradās, un tad sāku lūgties vecākiem atļauju iegādāties manu sapņu suņi – kolliju. Bailes no zobārsta pārvarēju ar
domām – man būs suns – jāiztur. Skolā jāmācās – man būs suns – tas jānopelna. Kollijs man bija – Torita, un ar viņu iepazinu, kas ir suņu klubs, izstādes, kinoloģija. Iepazinu un apbrīnoju cilvēkus, kuri mīlēja suņus un ar tiem pavadīja savu brīvo laiku. Pie kinoloģijas savā dzīvē atgriežos pēc ilgāka laika, kad jau bija daudz sasniegts biznesā. Arī saistībā ar dzīvniekiem – zooveikalu tīkls, veterinārā aptieka – klīnika, zoopreču vairumtirdzniecība. Divas meitas izaugušas. Kļuvu par kinoloģi un tagad viena no lielākā kluba Latvijā LKF sastāvā Ogres kinoloģiskā kluba priekšsēdētāju. Manā ģimenē ir bijis kollijs, čau – čau, pūdelis, jorkšīras terjers. Katrs no šiem suņiem ir bijis neatkārtojams un mīļš. Taču visu mani paņēma krievu toji, un tagad viņiem piebiedrojušies čivavas. Esmu sapratusi, ka mana dzīve pieder maziem – sirdī lieliem šiem šķirnes pārstāvjiem un noteikti īsspalvainajiem. Ar cieņu,
Ilva Kubasova,
kinologs, Ogres kinoloģiskā kluba priekšsēdētāja
