30/06/2025
“Es parasti negribu dalīties ar savām emocijām un pārdomām publiski, bet šoreiz ir nedaudz savādāk.
Vīrs ieguldīja Semā vairākus gadus, mācot viņai meklēt cilvēkus. Viņi bija (arī ir vēl aizvien) fenomenāla komanda, kuru vērot ir īstā bauda.
Šogad stafeti darbā ar Semu vīrs nodeva man un tas ir sasodīti īpaši. Tā manā uztverē ir ļoti milzīga atbildība. Tā nav tikai pavada ielikta tavās rokās, bet visi tie gadi, ieguldītais darbs, laiks…
Es negribu lielīties, bet, manuprāt, mums ar Semu ir gājis visai labi. Man nācies ļoti daudz mācīties par meklēšanu un strādāt pie sevis.
Tie kas zin, tie zin - mēs ar Semu esam ar īpašu saikni. Viņa jūt mani, jūt kas notiek manī pat pirms es pati to apzinos un reaģē uz to.
Pēdējās nedēļās esmu ar iekšējiem pārdzīvojumiem. Pēdējās nedēļas novēroju arī savādāku sniegumu meklēšanā - gan no manas puses, gan Semas.
Vakar meklējām vietā, kur pirms vairākām nedēļām mums (labi! Man!) bija grūtības uz pēdas.
Nospēlēja kaut kāds cilvēciskais faktors, kad Tu prognozē tālākos notikumus pēc iepriekšējās pieredzes un spriešana par situāciju nevis pēc tā, ko Tu redzi, bet tā, ko Tu domā.
Un man vīrs māca, ka ir svarīgi būt mirklī un lasīt savu suni, uzticēties, nepadoties.
Vakar es nedarīju neko no tā.
Mēs startējām - viss noritēja izcili. Pilnā pārliecībā soļojām līdz ar mani sāka runāt tā mazā balstiņa: “vai tiešām Tu ej pareizi?”, “varbūt šoreiz atkal būs grūtības?, “varbūt Tu nepareizi nolasi suni?”, “ja Tu ļausi skriet, sāksiet skriet garām pagriezieniem”.
Mans suns iet vēl pa taciņām. Vai tiešām mežā, kur brīvdienā staigā tik daudz sēņotāju, suņu un atpūtnieki, man būs izlikta pēda arī pa taciņām? Vēl mani suns pārvelk pār vienam ceļam, nu, vienkārši tā pārlido bez jebkādām grūtībām un tad otram ceļam… atceros kā dienas sākumā tur no savas pēdas nomaldījās cits suns, balstiņa galvā: “varbūt arī Tavs suns maldās?”. Un kas ir pats kuriozākais? Mans suns meklē! Es redzu un saprotu ka viņa meklē un dara to ar pilnu atdevi, pārliecināti.
Man nav tā slimīgā vajadzība atrast cilvēku par katru cenu, tā ka es būtu gatava pati ostīt pēdas, nē. Es esmu arī suni noņēmusi no pēdas, viņu stipri samīļojot un bez kripatas dusmas, bēdām vai vilšanās. Vakar bija klikšķis. Es uz pēdas sabruku. Paziņoju pa rāciju: “es gribu noņemt suni, manuprāt, viņa ne to meklē, lai arī tiešām meklē…”, man pretī vīrs aizkustinošus vārdus un es tur pat uz celīšiem, meža vidū, sēžu un man birst asaras. Pat nevaru paskaidrot īsti kas tas bija… laikam bailes sabojāt to, ko vīrs ar šo suni ir cēlis gadiem. GADIEM. Imposter sindroms, kas liek domāt ka neesi gana labs…
Nākamajā momentā rācijā:”Sieva, tas ir Tavs lēmums un lai kādu pieņemsi, tas nav slikti. It’s your call.”. Blakus piespiedusies sēž mana Sema, viņa skatās man tieši acīs un es saprotu, ka viņa zin ko dara, viņa zin kur esam. Mēs taču neesam tās, kas padodas pie kādiem niekiem - maucam!
Mēs atradām. Viss labi.
Vietā, kur sabruku un biju uz robežas, 50 metrus no mums bija statists. 50 metrus! Mēs arī pēdu mērojām prakstiski ideāli.
Man nebija pamata noņemt suni. Viņa visu izdarīja kā pienākas, bet tās bija tikai manas emocijas un kišmiš galvā.
Tas ir stāsts par uzticību sunim un sev. Spēju būt momentā, nedomājot par to, kas bija vakar. Tam nav nozīmes. Suņi nedzīvo vakardienā vai iepriekšējā pēdā, viņi ir te un tagad, arī Tev tādam jābūt. Esot uz pēdas suns redz to, ko Tu nekad neredzēsi, tāpēc uzticība un spēja lasīt suni ir zelta vērta, tāpat kā spēja rīkoties pēc tā, ko Tu redzi, nevis ko Tu domā.
Paņem mirkli.
Ieelpa - izelpa.
Uzticies.
Mauc tālāk.”
Un vienmēr esam teikuši - katrs suns mums ir īpaši dāvāts, lai mums ko mācītu.
