14/06/2026
Glābēja dienasgrāmata
Aizbraucu pusdienlaikā uz vienu adresi – bija plānota kaķu sterilizācija, bet izrādījās, ka iedotais telefona numurs nav pareizs. Ieeju sētā, tur cilvēki. Paveicās – izdodas atrast barotāju. Sākam runāt, vārds pa vārdam… un tad atklājas kas tāds, kas neliek mierā vēl joprojām.
Blakus dzīvoklī dzīvojusi 94 gadus veca sieviete, kura nesen aizvesta uz pansionātu. Un dzīvoklī… palicis kaķītis. Viens. Ieslēgts. Bez cilvēka. Bez ēdiena. Bez ūdens! 😭😭😭
Cilvēki stāsta, ka pagājušajā nedēļā esot bijis sievietes 90 gadus vecais brālis. Bet viņš kaķi neatrada. Kāds palīdzējis arī meklēt. Neatrada – un izdomāja, ka kaķa nav. Tik vienkārši.
Ejām skatīties! Un tur viņš bija. Mazs rudulītis, sēž uz palodzes, sildās marta saulītē… un gaida. Vienkārši gaida un skatās.
Sākas panika. Zvanām brālim. Neceļ. Zvanām vēl un vēl – neceļ. Sūtām ziņu, ka vērsīsimies policijā, ka tas nav normāli, ka par to ir kriminālatbildība. Tikai tad, kad zvanījām no cita numura – paceļ.
Un ko mēs dzirdam? Kaķim tiešām neesot atstāts ne ēdiens, ne ūdens… jo “nebija kam atstāt”. Jo kaķi taču “neatrada”.
Tajā brīdī saproti, cik viegli kādam ir vienkārši izdomāt, ka dzīvība vienkārši neeksistē un aizmirst. Nelikties ne zinis.
Sarunājām, ka kaķīti paņemsim kopā ar Pašvaldības policiju.
Stāvu un raudu no bezspēcības, gaidot palīdzību. Dabūjam atslēgu.
Ieejam dzīvoklī. Skats kā vienmēr standarta. Diemžēl pārāk bieži – antisanitārija, viss izmētāts, smaka, kas sit elpu ciet.
Ātri noķeram mazo rudulīti. Dzīvs. Novājējis. Nobijies. Bet dzīvs.
Un galvā tikai viens jautājums:
vai tie apkārtējie cilvēki tiešām varēja mierīgi gulēt, zinot, ka tur, aiz sienas, ir dzīva radība – ieslēgta, bez ūdens, bez ēdiena… un vienkārši dzīvība dziest ? Bail pat domāt kas būtu, ja paliktu mierīgi ēst pusdienas, nevis brauktu paskatīt apstākļus.
Un vēl kas svarīgs. Lūdzu, domāsim uz priekšu. Dzīvnieks nav lieta, ko “uzdāvināt”, jo kādam paliks vientuļi. Īpaši gados veciem cilvēkiem – jā, viņiem ir vajadzīgs siltums un sabiedrība. Tuvinieku sabiedrība, nevis dzīvnieka, par kuru viņš nevar parūpētīs. Tuviniekiem ir svarīgi to saprast, ka veci cilvēki nespēj parūpēties pat paši par sevi un dzīvnieku viņiem nevajag.
Ja dodam dzīvnieku senioram, tad tikai ar skaidru plānu – kurš uzņemsies atbildību tālāk. Citādi šādi stāsti atkārtojas atkal un atkal. Patvesrmes ar to saskaras ik dienas!
Šis nav tikai stāsts par vienu kaķi.
Šis ir stāsts par vienaldzību. Par to, cik viegli ir nepamanīt. Un cik daudz nozīmē tas, ka kāds tomēr nepagāja garām.
